Levamizols 1000 mg bolus

Levamizols uzsūcas no zarnām pēc iekšķīgas lietošanas un caur ādu pēc dermālas lietošanas, lai gan bioloģiskā pieejamība ir mainīga. Tiek ziņots, ka tas tiek izplatīts visā ķermenī. Levamizols galvenokārt tiek metabolizēts, mazāk nekā 6% izdalās nemainītā veidā ar urīnu. Plazmas eliminācijas pusperiods noteikts vairākām veterinārajām sugām: Liellopiem 4-6 stundas; Suņi 1,8-4 stundas; un cūkas 3,5-6,8 stundas. Metabolīti tiek izvadīti gan ar urīnu (galvenokārt), gan ar izkārnījumiem.

Levamizols ir indicēts daudzu nematožu ārstēšanai liellopiem, aitām un kazām, cūkām un mājputniem. Aitām un liellopiem levamizolam ir salīdzinoši laba iedarbība pret abomas nematodēm, tievo zarnu nematodēm (nav īpaši labi pret Strongyloides spp.), resnās zarnas nematodēm (ne Trichuris spp.) un plaušu tārpiem. Pieaugušo sugu formas, kuras parasti pārklāj ar levamizolu, ir: Haemonchus spp., Trichostrongylus spp., Osteragia spp., Cooperia spp., Nematodirus spp., Bunostomum spp., Oesophagostomum spp., Chabertia spp. un Dictyopuruscaulus. Levamizols ir mazāk efektīvs pret šo parazītu nenobriedušajām formām un parasti ir neefektīvs liellopiem (bet ne aitām) pret arestētajām kāpuru formām.

Cūkām levamizols ir indicēts Ascaris suum, Oesophagostomum spp., Strongyloides, Stephanurus un Metastrongylus ārstēšanai.

Levamizols ir lietots suņiem kā mikrofilaricīds, lai ārstētu Dirofilaria immitis infekciju.

Levamizols ir kontrindicēts dzīvniekiem laktācijas periodā. Tas jālieto piesardzīgi, ja vispār, dzīvniekiem, kuri ir ļoti novājināti vai kuriem ir būtiski nieru vai aknu darbības traucējumi. Lietojiet piesardzīgi vai, vēlams, atlikt lietošanu liellopiem, kuri ir pakļauti stresam vakcinācijas, ragu noņemšanas vai kastrācijas dēļ.

Nav informācijas par šo zāļu drošību grūsniem dzīvniekiem. Lai gan levamizols tiek uzskatīts par samērā drošu lietošanai lieliem dzīvniekiem, kas ir grūsni, izmantojiet tikai tad, ja potenciālais ieguvums atsver risku.

Blakusparādības, ko var novērot liellopiem, var būt putošanās no purna vai pastiprināta siekalošanās, uzbudinājums vai trīce, lūpu laizīšana un galvas kratīšana. Šos efektus parasti novēro, lietojot lielākas devas par ieteikto vai ja levamizolu lieto vienlaikus ar organofosfātiem. Simptomi parasti izzūd 2 stundu laikā. Injicējot liellopiem, injekcijas vietā var rasties pietūkums. Tas parasti mazinās 7–14 dienu laikā, taču tas var būt nevēlams dzīvniekiem, kas ir tuvu nokaušanai.

 Aitām levamizols dažiem dzīvniekiem pēc devas ievadīšanas var izraisīt pārejošu uzbudināmību. Kazām levamizols var izraisīt depresiju, hiperestēziju un siekalošanos.
 Cūkām levamizols var izraisīt siekalošanos vai putošanos no purna. Cūkām, kas inficētas ar plaušu tārpiem, var rasties klepus vai vemšana.

 Blakusparādības, ko var novērot suņiem, ir GI traucējumi (parasti vemšana, caureja), neirotoksicitāte (elsošana, trīce, uzbudinājums vai citas uzvedības izmaiņas), agranulocitoze, aizdusa, plaušu tūska, imūnsistēmas izraisīti ādas izvirdumi (eritroedēma, multiformā eritēma, toksiska). epidermas nekrolīze) un letarģija.

 Kaķiem novērotās nevēlamās blakusparādības ir pastiprināta siekalošanās, uzbudinājums, mīdriāze un vemšana.
 

Iekšķīgai lietošanai.

Vispārējā deva ir 5-7,5 mg levamizola uz kg ķermeņa svara.

Lai iegūtu sīkāku informāciju par katru bolus, skatiet tabulu zemāk.

Bolusa deva:

150 mg 1 bolus uz 25 kg ķermeņa svara.

600 mg 1 bolus uz 100 kg ķermeņa svara.

1000 mg 1 bolus uz 150 kg ķermeņa svara.

Liellopi (gaļa un subprodukti): 5 dienas.

Aitas (gaļa un subprodukti): 5 dienas.

Nelietot dzīvniekiem, kuru pienu paredzēts lietošanai pārtikā.

Ieteicamā maksimālā uzglabāšanas temperatūra ir 30 ℃.

Brīdinājums: Glabāt bērniem nepieejamā vietā.